Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu kļuvusi diezgan stresa-maznoturīga, domājot par to, kā jaunajos apstākļos samenedžēt visus darbus - dīvainā kārtā viss ir kļuvis sarežģītāks, nevis vienkāršāks, turklāt noteikumi visās darbavietās strauji un neprognozējami mainās.
Jāatzīst, ka mani stipri nogurdina un trigerē citu cilvēku emocijas - pēdējā laikā tās mēdz būt visai sakāpinātas (par laimi gan ne manā tuvākajā apkārtnē). Es tās daļēji saprotu, bet nespēju dīlot, man ir par grūtu, piedodiet. Kļūstu ārkārtīgi nīgra, sastopot scenāriju pareģotājus, valdības lamātājus, histēriskos entuziastus un publiskos vaimanātājus. Nenosodu (vismaz cenšos), bet ļoti gribu izvairīties, lai neinficētos un lieki netraumētos.

Toties pavasaris svētdien bija skaists. Kūstošs sniegs, spoži zilas, saulainas debesis, plaukstošas lapas un milzīgi sniegpulksteņu kājieni Maskavas forštates ēnainajās vietās (saulainajās jau noziedējuši). Vienu brīdi biju gandrīz eksaltēti laimīga. (Lai būtu vēl banālāk atcerējos Kamī "Mēra" epizodi, kur Rjē un Tarū piedzīvo katarsi, slepus peldēdamies Vidusjūrā.)