Kurvjzieža kontemplācijas

Šovakar, mājās nākot, pēkšņi sagribējās alu, konkrēti - Užavas tumšo, lai ir tā viegli saldenā karamele un, nedoddies, nekādu kviešu. Pat neatceros, kad man pēdējo reizi būtu pa īstam alu gribējies, jebšu nordiskie gēni manī snauž kaut kur dziļi, dziļi zem dienvidzemju libertīniskajiem. Tagad izbaudu, kā katra alus molekula nokļūst akurāt pareizajā šūnā, tajā vietā, kur tās ilgstoši pietrūcis. (B vitamīns? Cukurs? "Straumēnu" mātes gars?)

Rīt atkal būs Armagedons (kad man bija pēdējā diena bez Armagedona?), bet esmu sev atļāvusi būt tam negatavai, tāpat kā jebkam citam, un šī apziņa mani dara rāmu kā bruņurupuci...