Kurvjzieža kontemplācijas

Sensenos laikos, kad pasauli vēl nebija saindējusi liberastijas sērga, kad ziemas bija aukstas un sniegotas, bet vasaras - siltas un saulainas, kad visi vīrieši bija drosmīgi un godprātīgi, bet sievietes - maigas un daiļas, kad bērni, būdami bikli, nesamaitāti un rātni, klausīja un bijājās viedos un cienīgos vecūkšņus, kad puķes ziedēja krāšņāk, ūdens plūda dzidrāks, uguns liesmoja karstāk, bet vējš pūta stiprāk, kad zeme it visiem bija gādīga māte un debesīs mājoja nenozaimoti dievi (varbūt pat Dievs?)... jā, nu, vārdu sakot, šajā pavisam nepiemirstajā un mums tik labi pazīstamajā nevainības Zelta laikmetā mūsu senčiem bija svēta tradīcija februārī vismaz nedēļu žūpot un ālēties tā, lai pēc tam visu gadu ir, ko atcerēties.

“Brīvības laika” sākšanos pilsētas tēvi izziņoja no Rātsnama balkona. Arī Rīgā, tāpat kā Ķelnē, pēc tam bija vērojams tas, ko tik krāsaini dienasgrāmatā apraksta kāds laikabiedrs: “Un tad visās pilsētas ielās sākās nebijusi rosība, kas turpinājās daudzas dienas. Norima visa tirdzniecība, un laiks tika pilnībā veltīts neprātīgām kaislībām. Gan pa vienam, gan nelielās procesijās maskās tērpušies ieradās pie saviem paziņām, lai kopīgi nodotos neiedomājamām ākstībām. Bet citi devās līksmojošu pilsoņu pārpildītajās ielās, lai pārģērbušies spēlētu jautras ainiņas.”

[...]

Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Rīgā karnevālu dažādas kārtas svinēja atšķirīgi. Patricieši pirmsgavēņa līksmībā savās mājās rīkoja greznas dzīres ar dejām un pieēšanos. Amatnieki svinēja cunfšu un ģilžu namos, garīdznieki – baznīcu sētās. [...] Rīgā Vastlāvjos līdz pat 17. gadsimta vidum notika neapvaldīti jautri un tikumīga birģera ausīm neciešami skaļi masku gājieni, par kuru vadoņiem parasti uzstājās cunfšu zeļļi un mācekļi. Lāpu gaismā, bungu rīboņas un apdullinošu svilpienu pavadīti, viņi soļoja cauri visai pilsētai, procesijas laikā dejojot, izspēlējot teatrālas ainiņas un sakot politiskas runas.

Darīsim arī mēs tāpat! Priecīgu Meteni, draugi!