Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar bija Miķeļtornis ar rāmu un dzidru jūru, ar dārzu, ar vīnu, ar Pitragā žāvētām butēm un uz vietas ceptu mandeļu-jāņogu kūku. Ar ilgām pastaigām, sarunām, smiekliem un dažiem citātiem.
Manas brīnišķīgās bakalaura kursa meitenes, mazliet citādas, bet tikpat foršas kā toreiz, tālajos deviņdesmitajos.

Šodien esmu atpakaļ Rīgā, pie lopiņiem un grāmatām. Pateicīga un bittersweet.

Šo sarunu gan dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, bet nez kāpēc uzpeldēja atmiņā pavisam nesen.

Tātad - braucu sabiedriskajā transportā, droši vien pirmajā trolejbusā, bet varbūt arī kādā citā. Salons samērā patukšs.
Netālu no manis sēž kāda sirma, salīkusi kundzīte un nīgri gremžas, kādi tagad laiki.
- ... un cik izlaidušies tie jaunieši, neviens vairs neklausa un neciena vecākus cilvēkus, neviens!

Te pēkšņi pret viņu pagriežas cita - tieši priekšā sēdoša kundzīte. Varētu būt tādos pašos gados, krunkaina, ar pigmentācijas plankumiem, bet spilgti krāsotām lūpām un melniem matiem (ar baltām saknēm, protams) - vārdu sakot, tāda mazliet nekopta Vija Vētra. Pagriežas un noprasa:

- Nu, un kā tad agrāk bija? Jūs tos vecākos cilvēkus dikti klausījāt, ja?

Pirmā kundzīte apjūk. Pablisina acis. Tad nikni sper laukā:

- Klausīju gan! Un bijājos! Un man prieks par to!

- Es gan jaunībā neklausīju nevienu pašu! - Iesmejas melni krāsotā, pieceļas un, uz spieķīša balstīdamās, klibo pie durvīm.

Pirmā kundzīte kampj gaisu. Var redzēt, ka šablons salauzts. Visbeidzot nikni izgrūž:

- Nu, un jums liekas, ka ar to jālepojas?

- Varbūt arī nav jālepojas, - atbild Melnā Dāma (tā es viņu esmu jau iesaukusi). - Toties man bija ļoti priecīga jaunība.

Trolejbuss apstājās, viņa izkāpa, un es pat nepaguvu aplaudēt...