Kurvjzieža kontemplācijas

Šodiena bja mazliet maģiska. Daugavas muzejs ir brīnišķīga vieta, brauciet turp un ņemiet draugus līdzi.


Mazliet dzeltenu taureņu. Pildīja solījumus - bet tikai drusku.

Satiku neparasti daudz paziņu. Labi, ka bija smukā, sarkanā kleita mugurā.
Apskatīju Biržā ikonu izstādi, nolēmu, ka būs jāiet vēlreiz. Par daudz tās sakralitates, par daudz visu Georgu, Blāziju, Jeremiju. Kristus Pantokratora acis cauri viņiem visiem.

Atradu somā vēl neizpirktu vārdadienasa dāvanu karti, kam rīt beidzas termiņš. Nopirku kurpes.

Nevaru neko jēdzīgu pastāstīt, jo aiz katra pasakāmā teikumā sakārtojušies nepasakāmie - tajās dimensijās, ko nevar verbalizēt, un nevajag mēģināt.

Vispār verbalizējamais ir pārvērtēts, tā es šodien nodomāju. Un nokaunējos.

Man patīk evolucionārā psiholoģija par tās pietiekami lielo cinisma devu. Vienlaikus nespēju noliegt, ka tā paver tik ļoti plašas iespējas nefalsificējamai spekulatīvai hujņai, ka grūti to uztvert citādi kā mazliet grēcīgu prāta rotaļu.