Kurvjzieža kontemplācijas

Viena no pozitīvajām rīta skrējienu blaknēm ir arī pieaugoša apmierinātība ar savu ķermeni.
Glītums vai neglītums paliek otrā plānā, būtisks ir sīkais prieciņš un lepnumiņš par to, ka tomēr kustos. Lai cik lēni un tizli, bet tomēr ātrāk par tiem, kuri neskrien nemaz. Un ka mana sirds tomēr spēj nodrošināt rumpja uzsvempšanos sestajā stāvā pa stāvām kāpnēm bez aizelšanās. Un tas ir labi un pareizi, un paldies, ka tā ir, par spīti desertiem, vīnam un daudzām stundām biroja krēslā.
Un vispār ir forši tik tieši un nepastarpināti izbaudīt vēl kaut kādu miesisko baudu, ne tikai pierīšanos vai nokniebšanos.

Arvien simpātiskāki man kļūst gudri un mierīgi, psihiski līdzsvaroti cilvēki, kuriem viss puslīdz kārtībā ar spēku un pašapziņu. Nav nekā mazāk interesanta par "interesantajiem neirotiķiem", par kādiem dažubrīd sajūsminājos jaunībā, patiesi, patiesi!