Kurvjzieža kontemplācijas

Izlasīju Gailes "Piena ceļus". Gan patika, gan nepatika. Jā, laba valoda, raiti izstāstīti stāsti.
Feminisms klišejisks. Man nepatīk, ja pārāk skaidri teksta slāņiem cauri spīd man zināmāko teorētiķu hrestomātijās nomuļļātās tēzes. Bet tā ir mana problēma.

Nespēju (jo negribu) identificēties ar vēstītāju. Iespējams, tā ir psiholoģiska aizsargbarjera, iespējams, manī pašā ir pietiekami (vai pat pārāk) daudz tā haotiskā, neloģiskā, ar savu ārieni un seksu apsēstā, uz pasauli un vīriešiem aizvainoti ņerkstīgā sievišķīša. Bet man viņa nepatīk un garlaiko, un uzdzen miegainu vēlmi atšķirt Lāgerlēvu un palasīt kaut ko par Ekerbijas majorieni, no kuras man pašai nav nekā, bet kuru es spēju cienīt.

Bet, ja es norobežojos no savas tīri emocionālās nepatikas, tad grāmata šķiet... hmmm, kvalitatīva. Tā ka citiem drīzāk iesaku nekā neiesaku.

Man ir laptops, spalvu auskari, zilas zeķbikses un milzu pārgurums.