Kurvjzieža kontemplācijas

Nesen mazliet citā kontekstā nācās atcerēties, ka, lūk, vēl astoņdesmitajos gados gandrīz katram manam vienaudzim bija vismaz viens vectētiņš sarkanarmietis. Kaut kad ārkārtīgi disidentiskajās virtuves sarunās, kad alkohols bija palietots jau krietni daudz un visi svešie aizgājuši varbūt tika pieminēts arī kāds vecmāmiņas brālēns leģionārs, bet tā, starp citu.
Situācija strauji mainījās deviņdesmitajos, kad vectētiņi sarkanarmieši pēkšņi nozuda (ragaviņas? mežs?), bet vectētiņi leģionāri, kaulus grabinādami, sāka birt no skapjiem kā rudens lapas.
Es saprotu deviņdesmitos, es saprotu šo krāšņo mežonīgo laiku, ar visiem tā pēkšņajiem pavērsieniem un absolūto racionalitātes trūkumu. Visi, kuri nekruķīja nelegālu biznesu, nešāva un nespridzināja, vai nu bija žūpīgi izbadējušies studenti (kā es), vai runāja lozungos - brīžiem pat bez saikļiem.

Taču tagad ir cits gadsimts, un bijusi jau iespēja ieelpot, izelpot. Un es nekādi nespēju saprast lepošanos ar faktu, ka kādam no senčiem nācies pret savu gribu sadarboties ar noziedzīgu totalitāru okupācijas režīmu. Vienu vai otru.
Varu saprast nožēlu. Varu saprast piemiņas godināšanu un sēras. Lepošanos un svinēšanu - nevaru.

Lai vai kā, apsveicu visus, kuru vectētiņi - atšķirībā no manējiem - pārdzīvoja karu un varēja audzināt savus bērnus un pieredzēt mazbērnus.