![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
pirms dažām dienām es uztvēru to īpašo, mazliet šizīgo, bet ļoti foršo protopavasara sajūtu, kāda reizēm februāros atnāk.
Kad putni dūdo riestu.
Kad puķu veikalā starp acālijām un ciklamenām parādījušās hiacintes, narcises, tulpes un anemones.
Kad mirtei izšķiļas divas jaunas gaišzaļas lapas.
Kad vakarā vēl pamatīgi piesalst un kājas slīd, bet, kad pacel acis, ieraugi debesīs Oriona jostu - ap to vietu, kur tavuprāt tai vajadzēja būt tikai martā.
Kad riebīgajai, smagajai ziemas pļurzai cauri atspīd mazmazītiņa pavasara nojausma. Tā kā caur upes ledu pēkšņi izdodas saskatīt straumi, ūdenszāles un zivis. Vai drīzāk - kā caur aizsalušā rūtī (mūsdienu cilvēki vispār ir redzējuši aizsalušas rūtis?) ar elpu izkausētā mazā lodziņā neskaidri pavīdētu zilas debesis, zaļa zāle un krāsainas puķes.
Kad putni dūdo riestu.
Kad puķu veikalā starp acālijām un ciklamenām parādījušās hiacintes, narcises, tulpes un anemones.
Kad mirtei izšķiļas divas jaunas gaišzaļas lapas.
Kad vakarā vēl pamatīgi piesalst un kājas slīd, bet, kad pacel acis, ieraugi debesīs Oriona jostu - ap to vietu, kur tavuprāt tai vajadzēja būt tikai martā.
Kad riebīgajai, smagajai ziemas pļurzai cauri atspīd mazmazītiņa pavasara nojausma. Tā kā caur upes ledu pēkšņi izdodas saskatīt straumi, ūdenszāles un zivis. Vai drīzāk - kā caur aizsalušā rūtī (mūsdienu cilvēki vispār ir redzējuši aizsalušas rūtis?) ar elpu izkausētā mazā lodziņā neskaidri pavīdētu zilas debesis, zaļa zāle un krāsainas puķes.