Kurvjzieža kontemplācijas

Man ir burvīgi kolēģi. Jo īpaši tie, kuri cibiņi.

Kā jau vairāki cibiņi norādījuši - putni, visvisādi baloži, zīlītes un zvirbuļi, gan jau ka arī albatrosi, pāvi, flamingi un fēniksi, tikai tos mēs retāk dzirdam, vārdu sakot, putni pilnīgi noteikti jau trokšņo par pavasari. Viņi dzied, čiepst un dūdo par ligzdām, par vabolēm, par seksu, par seksu, par seksu, par viltīgu flirtu, par biklu un kautrīgu cerēšanos, par tautiet's mani pavadīja, par mazu ceļa gabaliņu un lielām ļaužu valodām, par pamošanos blakus un miegainu mīlēšanos, par gaitenī izsvaidītām drēbēm un gandrīz nemanāmām maigu kodienu pēdām, par mīļais ir man un es viņam, par visu, ko noklusē Jeruzālemes meitas, par to, kura nāk, starojoša kā saule un draudīga kā karaspēks nostādīts kaujai, par lapsām, kuras posta vīna dārzus, par to visu un vēl, un vēl, un vēl, jūs taču arī dzirdat, vai ne?