Kurvjzieža kontemplācijas

Baroks manai vulgārajai gaumei ir un paliks mūža mīla gan arhitektūrā, gan mūzikā. Tās maigās klavesīnu sisināšanas, kā cikādes vasaras naktī, kad tūjas sveķaini elso, visas tās gliemežnīcas, spirāles un smīnēšana par paša neprātu.
Pēc Vīnes klasiķiem muzikanti pārtrauc smaidīt, jau sākot ar Šūbertu, viņiem visiem ir tik garlaicīgi nopietnas kaislības, ka man nāk žāvas un gribas rādīt mēli. Nē, nē, padodiet man Lulli un Ramo, Kuperēnu, Gliku un kaut vai to pašu Vivaldi - es viņus saprotu, viņi ir tik ģeniāli vienkārši, tik veikliem pirkstiem, bet vienlaikus nepārvalbītām acīm. Būtu mums vairāk tādu puišu!
Man nudien vajadzēja piedzimt kādā katoļu zemē, kļūt par grēcīgu novici un atteikties no mūža solījuma, tad es, iespējams, būtu kaut cik saskaņā ar sevi. Vismaz estētiskajā plānā.

Manos sapņos ļoti rosījās dīvainas būtnes, kas atgādināja pundurcūkas un tapīra krustojumus. Tam tak jābūt uz varen lielu, lai arī jocīgu laimi!