Kurvjzieža kontemplācijas

Brīnumgarās vasaras pēdējās stundas.

Ir lieliski, vien ausis vējā plīvo kā mazi rozā vimpelīši.

Ielāgojiet jele labi, ak ļaudis, šo dienu, 21. septembri ar gandrīz 30 grādu siltumu, jo visticamāk otrreiz viena cilvēka mūžā Latvijas teritorijā tāda nepienāks.
Mēs esam izredzēti šo piedzīvot, un labi tas ir.

Vasara ir nākusi par labu Maskavas forštates kaķiem - viņi ir pieņēmušies ne vien miesās, bet arī garaspēkā, drosmē un ambīcijās. Gan organizētās bandās, gan vientulīgi viņi klīst pa šaurajām ieliņām un putekļainajiem zālājiem, mazgājas zem kokiem, snauž uz veikalu palodzēm. Satiekot mūs ar Ričmondu, viņi uzmet kūkumus, pieglauž ausis un norēc kaut ko, kas varētu būt: "Bļa, vecīt, tev problēmas? Mož, acī gribi, a?"
Uz to Ričmonds vieglā neizpratnē uzbožas, tomēr savaldīgi paluncina asti, a'la: "Eu, veči, kamõn, par ko stresiņš?"
Taču man ir aizdomas, ka, ja es viņu tūdaļ pat nestīvētu prom, lītu asinis. Kaķu, suņu un cilvēku.