Kurvjzieža kontemplācijas

15. Jūlijs 2018

Krāšņais Kurvjziedis

Navigation

15. Jūlijs 2018

Dieviņš deva vasariņu

Add to Memories Tell A Friend
Pēc briesmīgā 2012., 2015., 2016. un 2017. gada jūlija beidzot saņemam pelnīto kompensāciju. Jūtu zināmu atvieglojumu un izlīgumu ar Providenci.

Šodien sanāca nokļūt Vidzemes jūrmalā, Duntes pusē. Nolēmu lauzt gandrīz septiņus gadus ilgušo lāstu un nopeldēties. Frāze "pēdējo reizi peldējos 2011.gadā, Karību jūrā", atkārtota pārāk bieži, vairs neizklausās stilīgi.

Jau pie pirmajiem soļiem dzimtenes ūdeņi man atgādināja, ka šeit nekas nelīdzinās Karību jūrai. Turklāt soļu pa trim sēkļiem bija jāsper gana daudz.
Gāju un domāju, kā gan tik sekls ūdens zem tik silta gaisa var būt tik ledains? No šīm domām zarnas manā vēderā norasoja mazām ledusaukstām lāsītēm, bet es tikai gāju un gāju, nejuzdama nosalušās potītes un apakšstilbus zem sevis.
Dažubrīd uznāca kārdinājums pagriezties un iet atpakaļ, siltumā, kamēr kājās vēl nav iemetušies krampji un gangrēna. Bet tad es sev atgādināju, ka esmu feministe, nevis kaut kāda nīkule. Un ka manas sencenes ir bijušas krietnas Kurzemes zvejnieksievas, apini galvā, uguni saujā, un ne tādos vien āliņģos bridušas, ij ne kūsiņai nenotrīcot, un vai nu es viņu priekšā te būtu kāda ļēpuriene, smieklam vien piedzimuse?

Pēc trešā sēkļa jūra mazliet saviļņojās un viens vilnis apšļāca mani līdz šekumam. Pussoli tālāk jau uzšļakstījās līdz nabai. Klusībā noriju spiedzienu, spēru vēl divus soļus, un nu jau ūdens trāpījās līdz padusēm, atlika vien nopūsties un laisties peldus.

Pēc tam bija jauki gulēt uz dvieļa, žūt un ieelpot saulē sakarsušu liedaga smilšu smaržu.
Powered by Sviesta Ciba