Kurvjzieža kontemplācijas

Es ļoti mīlu visu, ko daru šajā dzīvesposmā, bet mani nepamet sajūta, ka mētājos apkārt kā izbirusi sīknaudas sauja.

Un vēl ļoti nāk miegs. Šajās maigajās, pienaini sudrabainajās jūnija naktīs - tādās, kādas tās bija pirms Jāņiem un, cerams, vēl pirms Pēteriem kaut uz mirkli atgriezīsies.
Tik skaistas naktis, ka nogulēt žēl, bet nomodā diet nav spēka.

Pirms dažām stundām palepojos uzticamākajiem lasītājiem, ka sers Ričmonds sācis apzināties savu pilngadību un uzvedas arvien labāk un prognozējamāk.
Mājās pārnākusi, atradu uz grīdas maisiņu, kurā bija bijuši valrieksti. Un kaudzīti čaumalu.

Ja es būtu spējīga uz lūgšanām, patiesām un no sirds, es noteikti lūgtos, lai jebkura idejiskā pārliecība, pie kuras es nonāktu savā dzīvē, nesašaurinātu manu redzesleņķi, neatņemtu dimensijas manai uztverei, nepadarītu plakanu un aprobežotu jebkuru literāra/mākslas darba vai dzīves fakta uztveri, nebanalizētu un nereducētu manus spriedumus.

Ir tik viegli ieslēgties primitīvā, nedzīvā, sashēmotā ilūzijā. Paša konstruētā kaujaslaukā. Ar viscēlākajiem saukļiem pilnu muti.