Kurvjzieža kontemplācijas

Reizēm šķiet dīvaini - kaut gan īstenībā nekā dīvaina tajā nav - cik viegli cilvēki pakļaujas kārdinājumam attaisnot un racionalizēt sev raksturīgos emociju uzplūdus un deklarēt tos kā kaut ko konstruktīvāku nekā citu izpausmes.
Tipisks piemērs ir visi dusmām pakļautie īpatņi, kuri paši sev tik bieži šķiet pārāki par bailīgajiem vai depresīvajiem. No malas skatoties, tāds stihiskas agresijas plosīts un purināts mudaks pilsonis ne ar ko nav labāks vai mazāk nožēlojams par bailēs apčurājušos. Arī viņš ir zaudējis savu spriestspēju, savu subjekta autonomiju, atbilstīgi krievu teicienam "без царя в голове" viņš nevalda pār sevi, varu pār viņa personu ir uzurpējuši nekontrolējami psihofizioloģiski procesi. Kaislības raustīta un spārdīta lupatu lelle, nevis cilvēks.
Toties lepns par sevi. Lepnāks nekā jebkad būs gļēvulis vai melanholiķis.
Ai, nieki vien.:)