Šodien cieši turējos pie plāna un ilgi gulēju, bet pie brokastīm iešvilpu itāļu sarkanvīnu. Lūk, un tas sarkanvīns (esmu ielējusi jau otro glāzi, bet baidos sākt dzert), viņš bija tik pārpilns visu manu Vidusjūras atmiņu, viņš skalojās dažādu romāņu valodu izloksnēs, viņā bija vasarsilta Adrijas jūra, viņā bija Korsikas kalni un Ligūrijas apelsīni, viņā bija barokāli klosteri un romiešu amfiteātri, viņš lika gulēt uz sakarsuša akmens un vērot dievu kāzas Tipāzā, viņš elpoja kā cipreses saulrietā, viņš bija veldze pēc kāpiena kalnos pusdienas karstumā un viņš bija sālsgraudiņi uz personiskās ādas, kura smaržo pēc saules.
Lūk, bet aiz loga ir normāla Baltijas ziema, joptvaimaķ, un tā jau kuro miljonu gadu.
Lūk, bet aiz loga ir normāla Baltijas ziema, joptvaimaķ, un tā jau kuro miljonu gadu.