Kurvjzieža kontemplācijas

Pavasari pēdējos gados arvien ir šizīgi, gruzīgi, groteski un biedējoši.

Seru Ričmondu pēdējā laikā mēdz pārņemt infantila maiguma uzplūdi, un tad viņš ņurdēdams rāpjas man klēpī un neklausās iebildumus, ka tā neklājas darīt pilngadīgam bulterjeru pēctecim, kurš sver vairāk kā 20 kg un kura senči savu dienišķo kauliņu pelnījuši suņu cīņu arēnās.
Viņš ierāpjas, iebāž šņākuļojošu degunu man azotē un paziņo, ka ir čivauvas kucēns.
Un ko viņam padarīt?

Ā, un vakar vakara pastaigas laikā mēs līksmi sarāvām uz pusēm veco ādas pavadu (bija jau drusku apdilusi, jāatzīst),un tagad es raugos apkārt pēc kārtīgas brezentenes, kura varētu turēt ilgāk.

Krēsla, Satekles iela.

- Lūdzu, lūdzu, nepārprotiet, bet... varbūt arī jūs šovakar gribat iedzert?

Mana skumjā vientuļo vīriešu pilsēta.