Kurvjzieža kontemplācijas

Vakarvakara pastaigā sers Ričmonds šņauca sniegu, meta priecīgus kūleņus un atgādnāja man, ka pienācis Strēlnieka laiks.
Ja Skorpions vēl ir caur un caur rudens, tumšs un spokains rudens, kurš mīņājas uz ziemas priekškambara sliekšņa, tad Strēlnieks jau ir ziema - ar vai bez sniega un ledus, vienalga. Tā ir ziemas uvertīra, kurā pieteiktas visas tēmas, kas atrisināsies nākamajos trijos mēnešos. Gada pēdējais uguns stihijas uznāciens, kad mājās iedegas sveces, krāsnis un svētbilžu lampiņas.
Dienas ir sarāvušās melnas un mazmazītiņas kā pelīšu pakaļcaurumiņi, nav ne brokastu, ne vakariņu, ir tikai alpu vijolīšu podiem izrotāts branča laiks. Viss pārējais ir naktsmelnumā iestidzis sapnis, kurā tu skrien kā neprātīgs, lai pagūtu iesniegt visus šīgada pārskatus un atskaites, piedalītos visās nākamā gada plānošanas sanāksmēs, raksti pieteikumus un kopsavilkumus, piedzeries korporatīvajos banketos, meditē Adventa mieram, apmeklē balles un ballītes, pērc dāvanas mīļajiem, aizmiedz klasiskās mūzikas koncertos, krāmē plauktos nākamā gada kalendārus un plānotājus, berz parketu un cep kūkas, tin baklažānu veltnīšus, zvani draugiem un raksti kolēģiem.
Sāk smaržot pēc karstvīna, pēc siļķes kažokā, pēc karstas šokolādes, pēc balzama ar upeņu sulu, pēc speķa pīrāgiem, krustnagliņām un svilstošām skujām.

Un cauri visai tai tumšajai, līksmajai jezgai tevi vēro sveču, krāsns un svētbilžu lampionu uguntiņas.