Kādreiz pamatskolā man bija jālasa I.Indrānes "Lazdu laipa". Neskaidri atceros, ka bija tāds visai poētisks tīņu gabals par Jūtām un kolhozu, sižets un tēli izplūduši visai biezā miglā. Taču viena epizode gan iespiedusies prātā - jaunieši pēc ciema kinoteātra apmeklējuma spriež, cik labi būtu, ja filmas kādreiz varētu skatīties neizejot no mājām, turklāt tādas, kādas atbilst attiecīgā brīža noskaņai: komēdija, vai piedzīvojumu gabals, vai par karu... Utopija.