Kurvjzieža kontemplācijas

Pilsēta mani nomierina un uzlādē gandrīz tikpat, cik neskartā daba. Ir kaut kas bezgala valdzinošs iespējā ieslīdēt anonīmā pūlī un nojaust visas tās trīsceturtdaļmiljona cilvēku dzīves, pulsējam blakus. Sievietes, skaistās, koptās, paviršās, ne visai glītās, starp viņām es savā noplukušajā jakā, ar nogurušu, nekrāsotu seju, vīrieši, kalsnie, vēderainie, muskuļainie, bērni ratiņos un ķekaros, melnādainu studentu pārītis, tūristi no Dienvidāzijas, baloži, kaķi, vārnas, mašīnas, steiga, rūpes, mīlestība, darbs, ziņkāre, apātija, riebums, bažas, miers. Mans pārskrējiens, mans pavediens šodienas Rīgas musturā, uzsmaidīt večiņai pie krustojuma, likt nobremzēt puisim bembī, novēlēt jauku vakaru pārdevējai, paspēt ielēkt trolejbusā, ieraudzīt bijušo mīļāko, palikt nepamanītai, iztraucēt baložu launagu, parunāties ar aptieķnieci, mans stāsts starp trīsceturtdaļmiljona cilvēku šodienas stāstiem.

Ilgi meklēju Emīliju. Līdz atvēru skapi trešoreiz un pamanīju, ka mana Mazā-Melnā-Vakarkleita ir norauta vai noslīdējusi no pakaramā, un tajā ieligzdojies murrājošs melns kaķis.