Kurvjzieža kontemplācijas

Reizēm nedaudz izbrīnīta konstatēju, ka esmu atstājusi neizmantotas vēl tik daudzas iespējas radoši sagādāt sev problēmas un sačakarēt dzīvi. Es taču varētu, piemēram, iebāzt nāsī zirni. Vai pūpolu. Un mutē spuldzīti.
Tpu, tpu, tpu, ceru, ka ne šodien.

Vakar vakarā, atgriežoties no pastaigas ar Ričmondu, pamanīju uz lieveņa (maz)kustīgu būtnīti. Ieslēdzās gaisma, un ieraudzīju, ka būtnīte ir gliemezis. Viņš/viņa apņēmīgi rāpās pa sienu uz augšu. Maz ticams, ka gliemeža dzīvē gaidāmi kādi patīkami pavērsieni, es sapratu, stāvēdama un viņu vērodama. Visticamāk viņu nogalinās kāds putns vai ziņkārīgs kaķis. Varbūt pēc kāda laika viņš/viņa pagurs no vertikālā kāpiena, nokritīs durvju priekšā, un viņu samīs kāds no maniem steidzīgajiem kaimiņiem.
Taču, ja gliemeža misija bija man atgādināt par siltiem, rasainiem vasaras vakariem, par ledainu baltvīnu, par saulrietiem aiz baznīcas, sienāžiem zālē, kailiem stilbiem un pleciem, par tautietsmanipavadījamazuceļagabaliņu utt., utt., tad tā ir godam paveikta.
Dīvainais aprīlis ir gandrīz pusē, un pēc ledainajām Lieldienām vasara jau būs mazliet tuvāk. Var izdzīvot, jā.

... braucu liftā divatā ar Viesturu Rudzīti. Par laimi tikai vienu stāvu.