Kurvjzieža kontemplācijas

mana empātijas trūkuma pamatā ir tas, ka esmu tikusi kaunināta par visu ko citu, nevis izskatu.

Pirms daudziem, daudziem gadiem, manā jaunībā, kad Latvijā vēl neviens nerunāja un pat nenojauta par dženderiem, Cimdiņa vēl nebija aizbraukusi uz Oslo un Feministica Lettica nebija pat iecerēta, man gadījās nokļūt Viktjuka teātra izrādē "M.Butterfly".
Pat vēl šodien pārskrien šermuļi, atceroties Kurmangalijeva metamorfozes fināla tiesas ainā.
Viņš bija sieviete, un viņš bija vīrietis. Viņa seja un ķermenis plūstoši pārtapa no vienas hipostāzes otrā. Kā tajos zīmējumos, kur, atkarībā no rakursa, ieraugām vienu vai otru attēlu.
Gabaliņš ieraksta to diemžēl neataino pilnībā. https://www.youtube.com/watch?v=PG1UdHaevLg

Bet kopš tā laika es nekā nezinu nedz par sievišķo, nedz par vīrišķo.

Lai neitralizētu sārtvaidzības propagandu, kas tik veselīgi un pavasarīgi strāvo no jūsu ierakstiem, un atgrieztos dienišķajā grūtsirdībā & nīgrumā, noder mediķi no Ļeņingradas videoklipa:
https://www.youtube.com/watch?v=DgdP5U28jHc