Kurvjzieža kontemplācijas

Nez, cilvēki, kuri hroniski nespēj saskatīt pašironiju citu teiktajā, ir tikpat nespējīgi ironizēt par sevi? Izskatās, ka jā.
(Paldies, linkus uz pētījumiem nevajag).

Esmu zeltragu gazelīte no Arkādijas pļavām.

Pa ceļam uz veikalu man priekšā aizstājās kaimiņš no trešās kāpņu telpas.
- Zaj, podožģi, - viņš teica.
- Otvjaņ, - es atbildēju un uzskatīju, ka rajona komunikācijas rituāls ir pilnībā realizēts.
- Da brosj, ja tebja znaju, ja pogovoritj hoču.
- A ja ņe hoču, ujdji mudak, - es atteicu un izspraucos caur viņa padusi. Reizēm mazs augums ir priekšrocība.

Dažas sekundes vēlāk dažus metrus no manis uz asfalta sašķīda ar lielu sparu mesta stikla pudele.

Pizģec, es nodomāju. Vai tiešām šmigas nebija žēl? Nevar būt! - bija mana otrā doma.