![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Laikam jāiet uz Latgalīti un jāmeklē šlepera slēdzene. Pēc tam jāmēģina ielikt. Var, protams, uzreiz zvanīt simpātiskajam puisim no atslēgu servisa, kurš zibenīgi izurba veco, taču es laikam vispirms varonīgi mēģināšu aplauzties pati. Varētu būt jautri.
12. Janvāris 2017
Mēģināju demontēt šlepera atliekas. Piedzīvoju baisu brīdi, atjēgdamās kāpņu telpā - čībās un halātā, protams, - ar izņemtu durvju rokturi rokā, mēlītei spalgi noknikstot un aizcērtoties. Tomēr visādi labie gariņi uzklausīja manas lūgšanas un pēc neilgas bakstīšanas serdenis izstūmās un durvis atvērās.
Bail iet uz veikalu, godīgi sakot.
Bail iet uz veikalu, godīgi sakot.
Dārgie, ja jums ir viss kārtībā ar dzīvokļa atslēgām, jums vispār nav nekādu problēmu un es nesaprotu, kā jūs aizpildāt savu laiku.
Šodien biju izteikta damzele distresā, ar ko, protams, nelepojos. (Nē, man nav ilūziju, ka piederība sievišķajam dženderam ir tizlības licence un ka bezpalīdzība mani krāšņo. Diemžēl es zinu, ka tā nav vis.)
Iesākumā visai veiksmīgi dabūju no kaimiņiem iekšpagalma atslēgu un pievīlēju sev - tas ir būtiski, jo citādi netieku vietā, kur pazaudēju savējo saišķi. Vienlaikus darbnīcā veicu nelielu cenu aptauju par slēdzenēm un nomaiņas pakalpojumiem, jo man ir pamatotas aizdomas, ka vakardienas puisis tomēr ir visai dārgs.
Sekmju spārnota diemžēl kāpņu telpā veicu tizlu kustību un ļāvu atkal aizkrist šlepera atliekām, pašai paliekot ārpus durvīm. Mēģināju atkārtot triku ar durvju roktura izmantošanu par sviru, taču neveiksmīgu. Devos pie kaimiņiem lūgt instrumentus. Izrādījās, ka dzīvoju hipsteru mājā, jo no trim apzvanītiem dzīvokļiem izdevās ievākt deserta karoti (1gb) un naguvīlīti (1gb). Viens puisis apsolīja sameklēt skrūvgriezi un pazuda uz stundu.
Čakli strādādama ar karotes kātu un vīlīti, nedaudz pat iesvīdu un atskrūvēju vienu no roktura skrūvītēm - pilnīgi bezjēdzīga darbība, taču man tobrīd ļoti gribējās izdarīt kaut ko ar rezultātu. Ričmonds aiz durvīm histēriski kvieca, ka man jānāk pie viņa, vai jālaiž viņš pie manis, jo citādi viņam lūst sirds. Sagaidīju papildspēkus. Par laimi. Jebšu biju jau galīgi damzele un galīgi distresā. Deleģēju Glābējam durvju bakstīšanu. Parādījās kaimiņpuisis ar skrūvgriezi. Vienā brīdī durvis padevās. Šķiet, ka tobrīd man viegli aizbrauca jumts. Mājas. Siltums. Ūdens. Barība. Guļvieta. Skrūvgrieži, naži un daudz citu lielisku priekšmetu.
Eiforija nebija ilga, pateicos Glābējam un devos saņemt metāla detektoru. Mājās, protams, to nekavējoties izsaiņoju, izmetos iekšpagalmā par spīti tumsai, konstatēju, ka visvairāk šis pīkst uz skrūvgriezi manā kabatā (es tagad vienmēr kabatā nēsāšu skrūvgriezi, tur nu neko nevar darīt) un nolēmu mēģinājumus atkārtot rīt pie gaismas.
Kaut kā iedzert gribas, nez kāpēc...
Šodien biju izteikta damzele distresā, ar ko, protams, nelepojos. (Nē, man nav ilūziju, ka piederība sievišķajam dženderam ir tizlības licence un ka bezpalīdzība mani krāšņo. Diemžēl es zinu, ka tā nav vis.)
Iesākumā visai veiksmīgi dabūju no kaimiņiem iekšpagalma atslēgu un pievīlēju sev - tas ir būtiski, jo citādi netieku vietā, kur pazaudēju savējo saišķi. Vienlaikus darbnīcā veicu nelielu cenu aptauju par slēdzenēm un nomaiņas pakalpojumiem, jo man ir pamatotas aizdomas, ka vakardienas puisis tomēr ir visai dārgs.
Sekmju spārnota diemžēl kāpņu telpā veicu tizlu kustību un ļāvu atkal aizkrist šlepera atliekām, pašai paliekot ārpus durvīm. Mēģināju atkārtot triku ar durvju roktura izmantošanu par sviru, taču neveiksmīgu. Devos pie kaimiņiem lūgt instrumentus. Izrādījās, ka dzīvoju hipsteru mājā, jo no trim apzvanītiem dzīvokļiem izdevās ievākt deserta karoti (1gb) un naguvīlīti (1gb). Viens puisis apsolīja sameklēt skrūvgriezi un pazuda uz stundu.
Čakli strādādama ar karotes kātu un vīlīti, nedaudz pat iesvīdu un atskrūvēju vienu no roktura skrūvītēm - pilnīgi bezjēdzīga darbība, taču man tobrīd ļoti gribējās izdarīt kaut ko ar rezultātu. Ričmonds aiz durvīm histēriski kvieca, ka man jānāk pie viņa, vai jālaiž viņš pie manis, jo citādi viņam lūst sirds. Sagaidīju papildspēkus. Par laimi. Jebšu biju jau galīgi damzele un galīgi distresā. Deleģēju Glābējam durvju bakstīšanu. Parādījās kaimiņpuisis ar skrūvgriezi. Vienā brīdī durvis padevās. Šķiet, ka tobrīd man viegli aizbrauca jumts. Mājas. Siltums. Ūdens. Barība. Guļvieta. Skrūvgrieži, naži un daudz citu lielisku priekšmetu.
Eiforija nebija ilga, pateicos Glābējam un devos saņemt metāla detektoru. Mājās, protams, to nekavējoties izsaiņoju, izmetos iekšpagalmā par spīti tumsai, konstatēju, ka visvairāk šis pīkst uz skrūvgriezi manā kabatā (es tagad vienmēr kabatā nēsāšu skrūvgriezi, tur nu neko nevar darīt) un nolēmu mēģinājumus atkārtot rīt pie gaismas.
Kaut kā iedzert gribas, nez kāpēc...