Kurvjzieža kontemplācijas

Lai nebūtu visu laiku (vismaz atlikušos divarpus, ja nepaveiksies, tad trīsarpus mēnešus) tik klimatiski determinēti negatīva, esmu apņēmusies laiku pa laikam pierakstīt tās dažas ziemas-sajūtas, kas man no sirds patīk.

Viena no tādām ir mirklis kādā no ziemas ballītēm, kad paīsā kleitiņā, plānās zeķēs un augstpapēžu kurpēs izskrien uz balkona uzpīpēt, vai pastāvēt ar savu glāzi blakus kādam, kurš pīpē, vai tādā pašā paskatā izskrien ārā paskatīties uguņošanu, vai pavadīt draugus līdz tikko piebraukušajam taksim, un alkohola paplašinātie asinsvadi spēji saraujas, pasaule pēkšņi parādās daudz skaidrāk, āda sāpīgi stingri nostiepjas, stilbos un dilbos ietriecas daudz mazu adatiņu, visapkārt ir tumsa un asi ož pēc aukstuma, tu kādu apkamp, gar ļodzīgām potītēm lodā aukstums, varbūt kāds kaut ko uzsedz tev uz pleciem, nav svarīgi, un tad tu atgriezies siltumā, ēdiena smaržās un balsu murdoņā un beidzot izdzer to ledaino glāzi, kas tev rokā.