Kurvjzieža kontemplācijas

Novembra maģiskie mūžīgie mijkrēšļi, kā man jūsu pietrūka!
Protams, atvainojos visiem cibiņiem, kuri jūt iekāri pret sniegu (man arī, goda vārds, nav nekas pret sniegu - īpaši laikaposmā no decembra vidus līdz februāra vidum: pilnīgi pietiekams diennakšu skaits, lai sapriecātos, izbaudītu, pagurtu, pārsātinātos un sāktu izjust nāvīgu riebumu), tomēr novembrim jābūt tieši tādam kā pašlaik. No gaisa nekas nešļācas, zem kājām neslīd, zeķes nav izmirkušas, pasaule ir difūza, un apziņa arīdzan.
Jebšu ir tādi reti, laimīgi mirkļi manā dzīvē, kad CNS samiernieciski adaptējas ieilguša ciklona apstākļiem, spiediena sajūta galvā un apgrūtināta elpošana pazūd, paliek vien viegls, eiforisks apdolbījiens, maigāks un patīkamāks nekā no alkohola vai skābekļa bada kalnos, līganāks nekā no marihuānas (godīgi sakot, kanabis man galvenokārt uzdzen miegu, bet tas nu tā), un es vairs nejūtos kā no bēniņiem noāķēts sikspārnis prožektora gaismā.
Dari man, novembri, tā, kā šodien, dari tā vēl...

Un rīt, jā, rīt - Latvijas Republikas dibināšanas 98.gadadienā - mans modinātājs zvanīs tāpat 5:30, kā parasti, bet es viņu satveršu, ilgi un ciniski rādīšu vidējo pirkstu, tad saļimšu atpakaļ spilvenos un gulēšu, cik vien kārosies. Lietum aiz loga žūžojot. Lūk.