Kurvjzieža kontemplācijas

Atkal skatos sejā vienam briesmīgam Golemam, kurš reiz mani gandrīz aprija (patiesībā - aprija un tad pussagremotu izspļāva, pēc kā es lēni un mokoši restaurēju savas atliekas), un arvien, arvien sev atkārtoju: Nedarini elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes, sieviete, saprati, ja?

Jāpiezīmē, ka man patīk rudens, ar noteikumu, ka pārāk bieži nelīst (šis noteikums tieši tāpat attiecas uz visiem citiem gadalaikiem).
Man patīk brist pa sakritušajām lapām (Ričmonds sajūsmā kviec un vāļājas).
Man patīk aukstās, saulainās dienas.
Man patīk tā maigā, drusku lipīgā migla, kas tagad ārā, un visu padara tik miegainu un sirreālu.
Rudeņos sarkanvīns garšo vislabāk. (Šo es varētu likt par nosaukumu kādam salkanam vecmeitu romānam, kad beidzot būšu saņēmusies tādu uzrakstīt).