Kurvjzieža kontemplācijas

Reliģijas mani allaž valdzinājušas kā svešas, daiļskanīgas valodas, kuras var ar baudu apgūt - pietiekami, lai saprastu, pietiekami, lai komunicētu, - bet kuras visticamāk nekad nekļūs par manas pasaules struktūru.

Manas disertējošās māsas iekš akadēmiskā diskursa ir sasūtījušas pilnu pastkastīti rediģējamiem melnrakstiem. Kas var būt skaistāk, kas var būt iedvesmojošāk...

Tās gaišās dienas, gaišās naktis, visapkārt mutuļojošā augu un dzīvnieku fertilitāte, kaut kāda dzīvās dabas superovulācija - vai jūs tas nepadara mazliet eiforiskus un ne visai adekvātus? Vai tiešām tikai mani vienu?