Kurvjzieža kontemplācijas

Darbs pabeigts un nosūtīts, kafija padzerta. Jāiet laukā un uz piknika deķīša jābauda brokastis ar atlikušo vakardienas brutu.
Nosnausts ir pusotru stundu, bet miegs nevienā acī.
Cheers!

Ir viena no ļoti retajām dienām gadā (iespējams, pat mūžā), kad varu deviņos rītā viegli iereibusi (paldies, Brut) apjaust, ka šodien NAV Nekādu-Konkrētu-Uzdevumu. Vienmēr, protams, var patīrīt māju, parakstīt disertāciju, pamācīties kādu no svešvalodām. Bet vai vajag?
Varu paņemt Ričmondu un doties Ļoti Garā Pastaigā.
Varu palasīt kādu romānu.
Varu nopirkt krāsojamo grāmatu & zīmuļus un sākt krāsot (tā nebija ironija).
Diena guļ vēl neizsaiņota, esmu vieglā negulēšanas un reibuma transā, es vēl neskatos, kas iekšā, bet zinu, ka tas var būt jebkas, ko es vēlos. (Varētu pat lēkt ar izpletni, ja pietiekami iespringtu).
Tūlīt šis mirklis paies, un es sākšu kaut ko darīt.
Bet tagad tas kavējas un ir skaists.