Kurvjzieža kontemplācijas

Ričmonds TO pamanīja pirmais. Es pamanīju Ričmonda skatienu, kurš nozīmēja "tu jau atkal ķērksi, ja es šito pagrābšu zobos, vai ne?". Savilku pavadu ciešāk un arī paskatījos, kas gan mētājas uz netīrajām pussagruvušās mājas kāpnītēm.
Tā bija sprīdi gara lupatu lellīte bez iezīmētas sejas - ļoti līdzīga vudu lellītēm, ko rāda Holivudas filmās. Un - ta-dāā! - tā bija nošķiesta asinīm. Vai vismaz ar pussarecējušām asinīm ļoti līdzīgu nevienmērīgi tumšsarkanu krāsu.
Mēs ar Ričmondu dažas sekundes sinhroni pagrozījām galvas uz vienu un otru pusi, tad pagriezāmies un devāmies mājās.
Bija bez dažām minūtēm pusnakts. Debesīs spīdēja gandrīz pilns mēness. Man mazliet nāca smiekli un pavisam mazliet bija bailīgi.

Nebiju skrējusi, kopš pie manis dzīvo Ričmonds, tātad gandrīz 3 mēnešus. Šodien beidzot saņēmos 3,3 kilometriem. Ilgās pauzes sekas ir jūtamas - ja, regulāri skrienot, distances zem 5 km vispār īsti neskaitījās, tad tagad augšstilbos jūtu viegli vibrējam to, kas reiz bija muskuļi.
Nekas, es atgūšos.