Kurvjzieža kontemplācijas

Tuvākos trīsarpus mēnešus es būšu ārkārtīgi nervoza un pastiprināti neiecietīga pret visu, kas man šķitīs muļķīgs - un, piedodiet, man tāds šķitīs ļoti daudz kas. Neņemiet, lūdzu, galvā, neapvainojieties, neuztveriet personiski.
Ceru, ka man pietiks saprāta neiesaistīties diskusijās, bet galvot nevaru.

Œuvre au noir (mélanosis en grec, nigredo en latin), sous le signe de Saturne: il y a mort, dissolution du mercure et coagulation du soufre.

Lūk, arī viena laba ziņa. Patiesi, patiesi, vēl pagājušonedēļ apcerēju, ka es varētu ņemt un Saeimas vēlēšanāš nobalsot par partiju, kura apsolītu atdzīvināt Meteņa (Vastlāvja) svinēšanas tradīciju Latvijā - vēlams, iešķiebjot vienu oficiālo brīvdienu, tā lai sanāk pagarinātā nedēļas nogale. Jebšu citādi pārciest februuārus ir gandrīz neiespējami. Gadumija jau aizmirsusies, Lieldienas aiz trejdeviņiem kalniem... Ir nepieciešami vieni nāciju vienojoši svētki šajā gada briesmīgākajā laikā, kad mūžīgi ilgstošā ziema draud izspiest no radībām pēdējās dzīvības paliekas. Ir vajadzīgas tematiskās gaismu instalācijas, ugunskuri, korporatīvie pasākumi darbavietās, specifiski svētku ēdieni, ko kolēģi atnes citu nogaršošanai un mainās receptēm, ciemošanās pie vecākiem un iziešana ielās ar draugiem.
Mēs daudzas desmitgades esam mēģinājuši iztikt bez Meteņa, mūsu veselībai un dzīvildzei tas nekādi nevar būt nācis par labu.