Kurvjzieža kontemplācijas

22. Oktobris 2014

Krāšņais Kurvjziedis

Navigation

22. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Mīnus viens grāds, patiesi, patiesi. Esi sveicināta, ziema. Un zvaigznes kā asi ledus vižņi.
Šovakar skrienot izdomāju, ka beidzot kas jādara ar vēderpresi un vispār - ķermeņa augšdaļas muskulatūru. Pirmais noskrienamais kilometrs (vispār jau pirmajam kilometram nedrīkst ticēt, jo tas vienmēr attēlo pasauli daudz baismīgāku un tevi pašu - daudz tizlāku nekā īstenībā) man nesaudzīgi lika saprast, ka diafragmas vietā man ir ļengana nobrukusi zeķe, kas nespēj izcilāt tik smagu krūšukurvi, un ka uz pleciem man ir pārak smaga gadu nasta, lai tie turētu staltu stāju. Nevarētu teikt, ka šīs pārdomas mani priecē, jo vēderpreses kačāšana ir visnotaļ mokoša nodarbe, kad tu kā apkritusi vabole rausties un tirinies uz grīdas, turklāt gar acīm neslīd nekādas daiļas urbānas ainavas, kas tik līksmi pacilā garu skriešanas laikā, gluži otrādi, tu esi spiests blenzt vai nu uz savu nepietiekami vingro rumpi, vai uz griestiem, kuros noteikti redzamas kādas gluži liekas plaisiņas vai zirnekļu tīkls, līdz ar to galvā nav nevienas poētiskas apceres, ir tikai maurojošā trenere ar savu pātadziņu.
Powered by Sviesta Ciba