Kurvjzieža kontemplācijas

No koru olimpiādes noklausījos tikai vienu koncertu - vokālo ansambļu finālistus Mūzikas Akadēmijā. Kad krievu jaunieši (četras meitenes, četri puiši) dziedāja Bohēmiešu rapsodiju, man sāka birt asaras. Taču es pēdējā laikā vispār esmu dikti emocionāla.
Vienlaikus jāatzīst, ka man ļoti patika visi tie pa Rīgu klīstošie svešzemju ļautiņi ar koristu šiltītēm kaklos. Visādi dungojoši melnādaiņi (es teiktu "nēģeri", ja es būtu Pepija Garzeķe, bet es neesmu), kristīgi un nekristīgi aziāti, pēc kuru vaibstiem var mēģināt minēt - korejieši, ķīnieši, kazahi?, sārtsejainie lielžokļu rietumeiropieši gaišās biksēs un zeltītās brillītēs, tumsnēji indonēzieši/malaizieši/taizemieši?, un vēl, un vēl, un vēl...
Apskatīju Antonijas Paškevicas izstādi Porcelāna muzejā - jūgendstila reminescences, skaisti un brīžiem asprātīgi, jūsmoju par bestiārija mošķiem "Rīgas Zoo", par sievietēm, par puķēm, par zeltu un platīnu. Viens no iemesliem mīlēt jūgendstilu noteikti varētu būt tāds, ka tas ir ļoti latvisks, bet iziet ārpus raupjuma un zemnieciskuma.
Visbeidzot - manā ledusskapī ir ieviesušies divi litri ērkšķogu, un rīt ir, iespējams, pēdējais brīdis tās savārīt čatnijā (jā, es zinu, ka meinstrīms).
Citādi viss ir lieliski un viss ir baisi. Strādāju, mācos, sauļojos, skrienu, dejoju, draudzējos, kašķējos, mīlējos, dzeru vīnu un ik pa brīdim paraudu.
Ir jūlija vidus, varbūt jau nogale, naktis vēl gaišas un bez dzestruma, dienas ir siltas, pēdējie ziedi un pirmie augļi, vasara savā visintensīvākajā fāzē, Mefistofelis varētu dabūt manu dvēseli nez cik reižu dienā, jo es negribu, negribu, negribu, lai šis mirklis paiet.

Ā, un vēl es pirms dažām dienām runāju ar meiteni no Ukrainas, un man ir daudz politizētu pārdomu. Varbūt uzrakstīšu. Kaut kad.