Kurvjzieža kontemplācijas

Atceros, ka Valentīna Freimane "Ardievās Atlantīdai" rakstīja par miegainību, kas viņu pārņēmusi šausmīgajos bēguļošanas laikos, kad ik brīdi draudējusi nošaušana. Vēlāk ārsti skaidrojuši, ka tā bijusi organisma aizsargreakcija uz stresu un, iespējams, tieši pateicoties biežajam un ilgajam miegam, viņa nav piedzīvojusi nervu sabrukumu un vispār ir izdzīvojusi.
Ja sāktos karš, es droši vien iekristu letarģijā un pamostos tikai dažas dienas pēc noslēguma pakta parakstīšanas. Arī tagad, kad mani nedraud nošaut (tomēr nepatikšanu pietiek) es palaikam pamanos nogulēt 12 stundas - kā, piemēram, šonakt.
Labrīt, Ciba.

Es esmu cauruncaur uz procesu, nevis uz rezultātu orientēts cilvēks, jebšu, līdzko pievilcību manās acīs zaudē process, rezultātam, pat ja tā būtu savas un svešas dzīvības glābšana, rodas lielas grūtības mani motivēt. Mana bezapziņa, dažubrīd piesaistot arī apziņu, mirklī sāk kalkulēt variantus: a)vai tiešām nepastāv vismaz teorētiski iespējams veids, ka tikt pie rezultāta, apejot konkrēto procesu; b)vai tiešām rezultāta nesasniegšanas sekas būtu tik nepatīkamas un/vai nenovēršamas.
Attiecīgi - es pilnīgi noteikti izvēlēšos saplēst dažus šķīvjus, ja man negribēsies tos mazgāt.
Citās dzīves jomās šis likums darbojas tāpat.

Tagad arī man vajadzīgs Cibas kolektīvā saprāta padoms.
Ja ir jādodas uz tikšanos ar cilvēku (sievieti), kam iepriekš ar savu tūļāšanos (daļēji attaisnojamu objektīvu apstākļu dēļ, bet tas nav svarīgi) esmu radījusi neērtības, par ko jūtos vainīga, vai būtu pareizi ņemt līdzi pušķīti ziedu kā atvainošanās zīmi? Vai tas neizskatīsies pēc pieglaimības un nenokaitinās vēl vairāk?

Es esmu pārāk bērnišķīga, "spožums un posts", bļa.