Kurvjzieža kontemplācijas

Šķiet, ka arī mana mirte r pagalam. Apgriezu nokaltušos zariņun un sapratu, ka palicis tikai stumbenītis.

Ilgi nespēju noformulēt, kāpēc man riebjas sazvērestības teorijas, un arī šobrīd tie vārdi, kas atnākuši līdz prātam, nav gluži precīzi. Bet, vārdu sakot, man šķiet aplam primitīvi iztēloties lielu cilvēku kopumu kā kaut ko ļoti racionālu un prognozējumu. Tas ir, es neiebilstu, ka ir situācijas, kurās prognozes principā ir iespējamas un dažas no tām var piepildīties, taču galu galā, mīļie, - pat šaha spēle, kurā ir ļoti ierobežots figūru un gājienu skaits, var izrādīties visai grūti paredzama. Taču šahā ir izslēgti gadījumi, kad bandinieks, nenonācis līdz laukuma pretējai malai, sāk piepeši iet kā zirgs, jo ir nedaudz iedzēris, apspriedies ar domubiedriem un saņēmis visu zirga drosmi; ir pilnīgi neiespējami, ka torņa vadītā mašīna visnepiemērotākajā brīdī avarē, jo pār ceļu skrien stirna, bet laidņa plānotā operācija izgāžas, jo viņš todien cieš no gastrīta lēkmes.
Katru dienu neskaitāmas Anniņas izlej uz sliedēm saulespuķu eļļu, bet berliozi turpina klāstīt, kuras revolūcijas uzvarēs un kāpēc.