Brīdī, kad ļaunākais no mani apsēdušajiem dēmoniem sāka čukstēt ausī, ka varētu šovakar neiet uz persiešu valodas nodarbību, visu slinko skolnieku Dieviņš, vai kas nu šis labais spēks bija, ņēma un atslēdza elektrību. Nebūt ne visai mājai, pat ne visai kāpņutelpai, tikai manam un vēl trim kaimiņu dzīvokļiem. Kādu brīdi kopā ar kaimiņienēm palēkāju gar skaitītājiem, padalījos šausmās par atkūstošajiem ledusskapjiem un sastrēgušajām veļasmašīnām, sagaidīju ziņu, ka Kāds ir izsaucis elektriķi un sapratu, ka nekur nelikšos. Iespēja sēdēt tumsā un cibot, bez tējas, bez uzsildīta ēdiena, ar sveci ejot pat uz tualeti, nelikās vilinoša. Gāju un mācījos. Kad atgriezos, arī elektrība bija jau atpakaļ, tāds, lūk, pamācošs stāstiņš.