Kurvjzieža kontemplācijas

Ievērojama daļa manu reālo un virtuālo paziņu dažādos svētkos mēdz atgādināt mūžam nepieaugošus pusaudžus, kuri savu "ne-bērnišķīgumu" izrāda, demonstratīvi norobežodamies no jebkādām kolektīvā prieka izpausmēm, ieslēgdamies savā istabā pie datorspēlēm un burkšķēdami par to, ka stulbā māte atkal savārījusi debilus kāpostus un sacepusi idiotiskus pīrāgus ar pretīgu speķi, tēvs kā pajolītis iepircis visādas infantilas petardes, ome savā marasmā gaudo drebelīgas dziesmeles un sīkie kverpļi pinas pa kājām vēl vairāk kā darbadienās. Nafig tas viss, un kāds tam sakars ar mani, ne jau es pats izvēlējos piedzimt šajā stulbeņu ģimenē/valstī.

Tā kā es vēl neesmu izaugusi līdz pusaudzībai, varu atļauties būt bērnišķīga, īpaši novembros, un naivi priecāties par visu, kas baro manus jutekļus, ieskaitot krāsainas gaismiņas biezajā tumsā. Varu justies piederīga valstij, tāpat kā ģimenei, saprotot, ka, lai arī reizēm tā (gan valsts, gan ģimene) mani neizsakāmi kaitina, tomēr es to mīlu un priecājos, ka man tāda ir.