Ar nelielu novēlošanos esmu iekļāvusies sievišķajā meinstrīmā un lasu Estesas "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem". (Protams, protams, es neticu psihoanalīzei, kaut arī Junga versija ar savvā poētiskajām iztēles rotaļām man vienmēr likusies tīkamāka nekā freidisms un tā atzari, protams, protams, es vīpsnāju par pašpalīdzības grāmatām, bet...labi, pietiks taisnoties). Sākumā mazliet kaitināja eksaltācija un patoss, kā arī pārcakinātā valoda (neuzdrošinos pārmest tulkotājai, esu pārliecināta, ka viņa darījusi visu, ko var)un abām Amerikām raksturīgais didaktikas piesitiens, līdzko runa ir par psiholoģiju. Tomēr esmu spiesta atzīt, ka terapeitisko mērķi manā dzīvē šī grāmata realizē. Esmu, to lasot, mazliet paraudājusi, esmu, iespējams, atradusi atbildi uz jautājumu par manu nakts murgu un trauksmju cēloni, vispār esmu tuvu pārliecībai, ka Estesa tās 600 lappuses ir sarakstījusi tieši tāpēc, lai manu degunu iemērktu šajā cēlonī un turētu mani tā diennaktīm, mātišķi bargi un uzmācīgi pārjautādama: "Tu saprati? Tu saprati? Tu beigsi noliegt?"
Un es vairs neteikšu:" Ak, viņa bārda nemaz nav tik zila." Jo pār mani grabēdami birst neskaitāmu sieviešu un vīriešu kauli, un es zinu, ka varu būt nākamā.
Un es vairs neteikšu:" Ak, viņa bārda nemaz nav tik zila." Jo pār mani grabēdami birst neskaitāmu sieviešu un vīriešu kauli, un es zinu, ka varu būt nākamā.