Kurvjzieža kontemplācijas

Pusstundu staigāju pa ziedošo pagalmu ar savu kafijas krūzi. Putni ņemas, ziedlapas birst, smaržas un skaņas biezā viskozā vilnī ielaužas pat manā aizpampušajā galvā. Juteklisks skaistums, sakāpināts gandrīz neciešams, un tu, cilvēks, tajā iegremdēts kā milzīgā putkrējuma tortē.

Man ir jauna tulkojamā haltūra un pagaidām jūtos laimīga kā zaķis kāpostu vezumā. Redzēsim, pie kā tas novedīs, tpu, tpu, tpu!

Hmmm, saulē monitors šķiet visai tumšs. Un pele pa sauļošanās deķīti arī diezgan tizli šļūkā. Bet es nepieļaušu, lai šie apstākļi mani pirms laika iedzen iekšā!

Vasaras protence pavasarī.

Šarote stāv zem loga, skatās uz negaisu, bailīgi brēc un nez kādēļ purinās, it kā viņai lītu virsū. Emīlija gan ielīdusi drošībā, vistālākajā kaktā zem gultas.