Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien es mīlu ziemu, jo:
1) ir skriešanai ideāli laika apstākļi - nekas neslīd zem kājām, nepūš sejā un nešļācas uz galvas;
2) brokastpusdienās (lenčā?) mani gaida pašas taisīta siļķe kažokā (jā, es pamazām pildu savu veclaiku kulinārijas apguves programmu, varu ziņot, ka Jaungada eksperiments ar rosolu izdevās lieliski);
3)nekur tā pārāk obligāti nav jāiet, varēs lielāko daļu dienas kūņoties pa māju, adot un lasot.

Eksperimenta rezultāts ļauj secināt, ka siļķu kažokos ļoti labi iekomponējas "Spilvas" mārrutku majonēze.

Kaut kā allaž esmu izjutusi, ka dabas procesiem atbilstīgāks ir Saules kalendārs, kuru izmanto Irānā (un kura mēnešu iedalījums nosacīti atbilst Saules ceļam Zodiakā). Arī tagad es jūtu, ka tumšais, žūpīgais, svētkiem un smagnējiem ēdieniem, kā arī svētajiem radniecības saišu uzliktajiem pienākumiem pārpilnais Mežāža jeb Deja mēnesis tuvojas savam noslēgumam, lai tā vietā nāktu pavisam citāda skarbuma iezīmētais Bahmans jeb Ūdensvīrs.
Vispār pēc manas izjūtas Latvijas ziema sākas līdz ar Saules ieešanu Strēlnieka zīmē un beidzas, tai izejot no Zivīm. Pavasarim atbilst Auns un Vērsis, kamēr Dvīņu laiks jau pieskaitāms vasarai. Rudens sākas līdz ar Jaunavas zīmi un turpinās līdz pat Skorpionam, to ieskaitot.
Ir taču tā precīzāk nekā Gregora kalendārā, vai ne?

Seksualitāte ziemā iemanto savas īpašās nianses - tajā parādās arī kāda solidaritāte cīņā par izdzīvošanu. Otra ķermenis zem segas (segu kārtām) kā balva un apsolījums.