Kurvjzieža kontemplācijas

Adventa laiks manā dzīvē nav un nekad nav bijis klusais gaidīšanas, apceres un mājas pucēšanas laiks. Tas drīzāk atgādina spirālisku-piltuvveidīgu akvaparka trubu vai īpaši perversi mežonīgu karuseli, kurā jāvirpuļo teju ne līdz samaņas zudumam no viena darba uz citu, no vienas ballītes uz citu. Un tieši tāpēc man decembris patīk. Apziņas analizējošās funkcijas ir atslēgtas, strādā tikai uztvere un īslaicīgā atmiņa, kā arī nosacījuma un beznosacījuma refleksi. Visu dari, dari, dari, raksti, stāsti, prezentē, tulko, skaidro, krāso acis, veido matus, dzer šampanieti, ēd tortes, vem pēc šampanieša un tortēm, mosties no dažu stundu snaudas, meklē tīru apģērbu, atsaki tikšanos, jo tajā laikā jau cita, pērc dāvanas, kliedz klausulē, ka tu nevari pagūt un par tādām lietām jābrīdina laicīgi, pārlec no viena sabiedriskā transportlīdzekļa citā, stopē taksi, pabaro brēcošos kaķus, piezvani mātei, ieraksti Cibā, uzzīmē grafiku...
Un tad ir pagājusi klusa nakts, svēta nakts, var pamosties ne visai tīrā istabā, uzvārīt lielu, baltu kafiju, kas ielīst kuņģī kā svētums dvēselē, un saprast, ka priekšā ir pulciņš laimīgu bezdarbīgu dienu un jauns, vēl neizsaiņots gads.