Kurvjzieža kontemplācijas

Mīļo Dieviņ, ja nu Tev tomēr gadās brīdis uzklausīt kādu Kurvjziedi, tad pazemīgi lūdzu - pēc visiem šiem daudzajiem slapjajiem Armagedona mēģinājumiem, sūti jel pār šozemīti anticiklonus, cik bieži vien tie tādā zemā, slapjā, purvīgā čūkslājā iespējami. Ja nevar siltus (jo tas jau būtu pārāk labi, tad nevienam nekad, nekad mirt negribētos), tad vismaz vēsus, tādus ka šodien. Svēts, svēts, svēts, Āmen!
Lūk, jo šovakar es mijkrēslī skrēju, rimti, bet nemaz tik pārspīlēti lēni ka parasti, ar mierīgu pulsu, kurš ne reizes nesasniedza maksimuma zonu. Zem kājām brakšķēja, krakšķēja, šļakstēja, slīdēja, bet es tik skrēju, skrēju un pasaule mierīgi tumsnēja ap mani.
Kājas mazliet nogurušas. Nav vēl pieradušas nedz pie ziemas, nedz pie jaunajām skrienamkurpēm.

Tas, iespējams, ir tikai nogurums un mazliet alus, bet nekādi ne apskaidrība, lai cik ļoti man negribētos, lai būtu otrādi. Bet šovakar es skaidrāk nekā visus citus vakarus, rītus, ziemas un vasaras zinu un saprotu, ka nekas nav tik ļoti pretrunā ar mīlestību kā kaisle. Iekāres egoisms, cīņas par varu, mūžīgās, mokošās spēles ar sāpēm un sāpināšanu vīrieši, kuri grib pakļaut, sievietes, kuras grib tikt "noliktas pie vietas" - es saprotu cilvēkus, kas pēc tā visa tiecas, apmēram tāpat kā saprotu, ka nīlzirgu mātītes libido var iekvēlināt nīlzirgu tēviņa siluets un smarža. Saprotu tīri labi, bet identificēties nevaru un negribu.