Kurvjzieža kontemplācijas

Vēlās darbadienas ir sliktas ar to, ka tām seko vēlas vakariņas un vēla gulētiešana.

Tajā tālajā nezināmajā dienā, kad man būs pietiekami daudz naudas (un arī drosmes), lai uzsāktu dzīvokļa remontu, protams, mana dzīve taps par elli. Taču no šīs elles es izniršu daudz mājīgākā vietā, ar skaisti nobalsinātiem griestiem, ar virtuvi, kurā sienas klās flīzes dzintardzeltenā un debeszilā krāsā, bet viesistabā būs mēbelēm pieskaņotas tapetes un aizkari, viss tādos jūgendstilam raksturīgajos toņos, nu, varbūt ne gluži vecrozā un liepu zaļš, un varbūt ne gluži ar zelta un sudraba diedziņiem, bet kaut kā uz to pusi gan, un pa vidu masīvs, ovāls galds, uz kura kraut terīnes un sudraba biķerīšus, kad draugi sanākuši ciemos.
Es sen neesmu aicinajusi ciemos draugus, es sen neesmu gatavojusi nekādus viesību ēdienus. Nav laika, nav spēka, un vēl visa kā nav. Bet rudeņos gribas to sajūtu, kad cepeškrāsns piesildījusi un piesmaržojusi māju, un glāzēs klunkšķ vīns, un viss kosmoss ap tevi ir kā silta un mājīga dzemde.