Kurvjzieža kontemplācijas

Visas tās melanholiskās miglas, pīlādži, zirnekļu tīkli un cita rudens atribūtika padara mani nevis poētisku, bet nīgru un rupeklīgu. Staigāju pa darbu kā mazs poručiks rževskītis.

Ā, un vēl par sātaniski izbesošām lietām - pesteļu vilnis veļas pār šozemīti kā melns siseņu mākonis, un sieviešu žurnāli ir tam visskaidrākā liecība. Kopš tas ķertais babulis, kas pārtaisīja normālām lauku tantēm domātos "Ievas Stāstus" par kaut kādiem viduslaicīgiem "Ievas Lāstiem", sagrābis varu redakcijā (droši vien pareizos vārdus uz tukšajiem ziemeļiem skaitīja un konkurenšu matus, nagus un ragus zem baznīcas trepēm pilnmēnesī kašņāja), arī kādreiz visnotaļ jēdzīgā "Ievas Veselība" ir pārtapusi par tumšo zinšu piekopēju klubiņu, kurā līdzās dakteriem tiek intervēti visi iespējamie pūšļotāji un šarlatāni, kā arī notiek dāsna un neviena mediķa nekomentēta bārstīšanās padomiem "tautas medicīnā", tipa, "mana vecvecmāmuļa zināja teikt, ka dilonis nemetas, ja mārrutka sakni nēsā piesietu pie kreisās ciskas un miežagrauds pāriet, ja pakaļcaurumā svaigu biešu lakstu iesprauž". Par to, ka nav iespējams atvērt nevienu preses izdevumu, no kura smirdīgā lavīnā tev negāztos virsū "ajūrvēdiskā dzīvesziņa", astrologu un numerologu tabulas un "enerģiju stabilizēšanas programmas", vispār nav runas.
To tiešām pieprasa lasītāji/-as vai tā ir redakciju masveida nojūgšanās?