Kurvjzieža kontemplācijas

Visi mani senči, kas, raibi mistrodamies, nodevuši man savus gadsimtu gaitā modificējušos gēnus - lai slava jums! Manī ir tik daudz kas no itālietes/francūzietes/čigānietes - visvisādi dienvidzemju ļaudis ir panākuši, lai mani 11 mēnešus gadā neatstāj abstinentiskas ilgas pēc saules, lai mana āda, mati un acis ir tumšāki, bet augums - vismaz 20 cm īsāks nekā šajā zemē pieņemts. Tas viss man patīk, par to es nesūdzos.
Toties par pēdām atbildīgo gēnu man sarūpējušas tikai un vienīgi manas priekšteces - Kurzemes zvejnieksievas. Līdz ar to man nav pēdiņu, man ir visīstākās Pēdas - ar lielo P un vsplatāko no platajiem Ē. Pacēlums kā triumfa arka, pirksti kā zirgu grābeklis - visu Eiropas pelnrušķīšu ļaunās pusmāsas priecīgi ķiķina. Ar šādām PĒdām var droši braukt vīram līdzi zvejā un laivā nezvāroties, var brist uz kūti un vircā neiegrimt. Un dažus gadsimtus vēlāk var aizmirst par itāļu un franču darinātajām šaurpurnu kurpītēm.
Labi, ka vismaz Polijā un Vācijā dzīvo dažas manas līdzinieces.

Pasalē eksistē:
1)parastās zupas,
2) lieliskās zupas,
3) manas māmuļas vārītās Īpašās Zupas.

Kad mana māmuļa nomirs, paliks tikai divu veidu zupas. Bēdīgi.

Vīns un draugi - tā ir zemes sāls. Bet tagad es iešu gulēt, iekams neesmu aizpļāpājusies.