Kurvjzieža kontemplācijas

Tas spiedzīgi spiedīgais zaļums, kas zvārstās uz cilvēka tīklenes iespēju robežām, visapkārt aprīlis uz maija sliekšņa, viens vienīgs reivs, skābe un ekstazī, pār pasauli valda pubertātnieku hormonvētras, šizofrēniķu sapņi, Bulgakova sātaniskie personāži un Gētes "Fausta" otrā daļa.
Laikam tieši tas man šobrīd ir vajadzīgs. Mazliet adrenalīna sirdī, jaunkundz? Tas nav sāpīgi, tas ļauj iziet no komas.

Un, nē - pavasaris mani nekad nesaista pie zemes, nerada vēlmi kaut ko aprušināt, iestādīt, izaudzēt, nopelnīt mazliet naudas, izmazgāt veļu. Tieši otrādi - tas mani parauj gaisā, ellē, ratā, nesakarā.

Bet vispār es esmu ļoti dziļā pakaļā, un tas mani nopietni satrauc, tikai pavasara eiforija liek reizēm domāt, ka varu vēl pagūt izrāpties ārā.

Viena no šīpavasara sāpēm ir tā, ka visticamāk neskriešu 20.maijā nevienu distanci. Pusmaratonam uztrenēties pilnīgi noteikti nevaru pagūt - pēc vājprātīgā februāra&marta un vairāk kā pusi noslimotā aprīļa arī sev neko nepārmetu. Gaudenums un elpas trūkums atsāktajos treniņos liek šaubīties arī par desmitnieku. Nu, un piecus kilometrus pūlī skriet būtu kāda jēga tikai tad, ja saģērbtos resnas kamenes tērpā un savāktu sev līdzi tādus pašus dīvaiņus. Diez vai es tā darīšu.
Un zaudētā skrējiena man ir žēl (nu, varbūt tajā dienā vismaz būs slikts laiks? Plus 12 grādi un smidzinošs lietus - lielākajai daļai skrējēju pat patiks, bet man mazāk sāpēs). Jo tas ir jauki - skriet cauri ļoti skaistai pilsētai (un Rīga maijā ir skaista!), debesīs lido baloniņi, pūtēju orķestri pietvīkuši un taures mirdzinādami pūš maršus un polkas, tu jau esi nonācis apātiskā rezignācijā, kad kļūst vienalga, ka tevi apdzen sešdesmitpiecgadīgs onkulis (viņš noteikti bija 1980.gada olimpiādes dalībnieks) un vēro aizkustinošus cilvēciskās solidaritātes piemērus - pārīti, kas visu distanci skrien plecu pie pleca (kaut gan redzams, ka vīrietis noteikti varētu skriet ātrāk, viņš tīšuprāt mazina tempu, lai būtu blakus savai sievietei), meiteni, kas, tikko noskrējusi pusmaratonu (spriežot pēc numura zīmes), izlien cauri norobežojumam un puskilometru skrien līdzās savai mazāk sportiskajai draudzenei, lai viņa nezaudētu tempu, divas draudzenes, kuras pēdējos simts metrus noskrien sadevušās rokās, lai finišētu precīzi reizē.
Un, protams, visaizkustinošākais mirklis - kad tu jau otrreiz skrien pāri tiltam un nevari atvairīt domu, ka, ja būtu tomēr izvēlējusies kamenes tērpu un piecus kilometrus, tagad jau dzertu aukstu baltvīnu un tā, pēkšņi uz tablo parādās tava saviebtā seja un sviedru plankumiem klātais krekliņš, bet pāri tam - uzraksts "Vamos! Tu esi vislabākā!"
Nu jā, es esmu sentimentāla. Man reizēm gribas ko tādu.

Vispār man ir mazliet baltvīna un doma klausīties Šopēna noktirnes&barkarolas un pinkšķēt. Droši vien kārtīgs cilvēks pārvāktos uz kopienu "Erebush", bet man ir bail, ka tur varētu būt diezgan vientuļi.