Kurvjzieža kontemplācijas

Šonakt sapnī es skrēju, ilgi, laimīgi un ātri, cauri visai pilsētai, dažādām neredzētām vietām zibot gar acīm.
Veselais saprāts gan saka, ka vēl nevajadzētu, bet man šķiet, ka es šovakar tomēr nenoturēšos. Tikai divdesmit minūtītes vai pusstundu. Lēni un prātīgi (ha,it kā citādi es vispār varētu!)
Citādi šis pavasaris mani piebeigs.

- Kā sauca to vājprātā populāro lubeni par pamatvajadzībām? "Ēst, gulēt, kniebties"?
- Nnnnnē, bija par to pašu, bet drusciņ citādāk. Padomāšu..."Ēst, dzert, gulēt"? Arī nē - laikam.

/Pēc garākas pauzes, priecīgi un divbalsīgi/

- Āaaa! "Ēd, lūdzies, mīli"

Nujā, kādā sakarā es vispār šo dialogu atcerējos - raugi, mūsu pārtikušajā un visnotaļ kašķīgajā sabiedrībā cilvēkus varen interesē, ko kurš ēd un ar ko guļ. Savukārt ticības jautājumos valda tāda tolerance, par kādu mazāk paēdušu zemju/laikmetu ļaudis varētu mūs tikai apskaust.