Kurvjzieža kontemplācijas

Neprātīgi gribētos, lai šis mēnesis ir jau pagājis. Diemžēl zinu, ka nav citas iespējas, kā vien pašai dzīvot to nost, dienu pa dienai, stundu pa stundai.

Viena no manām iezīmēm teju ne mūža garumā ir muļķīga nespēja atpazīt vīriešu uzmanības pierādījumus. Droši vien cēloņi jāmeklē kādās sen no apzinātās atmiņas izstumtajās pirmspubertātes epizodēs, kad baisa jo baisa vilšanās nākusi līdz ar atskārsmi, ka pēterītis vai jānītis pionieru līnijas laikā ar aci miedzis un papīra lidmašīnīti metis nevis man (kā biju sadomājusies), bet lāsmiņai no bē klases, un tagad sāpe sirsniņā un kauns pa vis ģīmi. Līdz ar to allaž esmu sevi valdījusi no liekas un neceļos vedošas sadomāšanās un labticīgi pieņēmusi, ka, ja kāds mani aicina Vecrīgā padzert kafiju, viņam ir daudz brīva laika un garšo kafija. Ja viņš pirms tās kafijošanas man dāvina krizantēmas - tātad estēts vai krizantēmu audzētājs. Un tad pēc gadiem desmit sekojošās atzīšanās, ka "...pirms gadiem desmit tu man tik ļoti patiki, bet biji tik vīzdegunīga un nelikies ne zinis, ka tad es jau arī metu mieru un beigās noprecēju lāsmiņu", vieš nevilotu izbrīnu un liek ķert pēc valokordīna.

Bet kādā paralēlajā pasaulē, kur visi tie jaukie puiši ir mazliet runīgāki, mēs gan jau ka esam gan sagājušies, gan sen jau laimīgi pašķīrušies, tā es sevi mierinu.