Kurvjzieža kontemplācijas

Var jau būt, ka Umberto Eko romāni ir popsa, kā nesen izteicās kāds jauneklis, kuru es uzskatu par gudru. Un tomēr - tā ir ļoti erudīta, asprātīga un stilīga popsa.
Labprāt apsveiktu Meistaru dzimšanas dienā, bet viņš jau Cibu nelasa.

Jauka iespēja kļūt neuzvaramam diskusijā ir neuzkrītoši nomainīt tematu.
Ja kāds uzrakstījis teikumu "Man nepatīk ASV ārpolitika Tuvo Austrumu zemēs" var veikli iebilst - "Ahā, tātad Tu aizstāvi Krievijas politiku Čečenijā, ja?" Tas nekas, ka sarunbiedrs par Krieviju un Čečeniju nav grasījies šoreiz izteikties, viņš - ja vien iekritīs, un visticamāk iekritīs, - tagad būs spiests meklēt saistības, skaidrot savu viedokli Krievijas ārpolitikas jautājumā un novirzīties no sākotnējās tēzes.
Analogi ir kādam, kurš kritizē Nacionālo Apvienību, pārmest, ka netiek saskatītas kļūdas Saskaņas Centra darbībā. Un otrādi.
To, kurš atzinies ziedošanā dzīvnieku patversmēm, var iepīt kašķī par ziedošanu/neziedošanu bērniem, večukiem un invalīdiem.
Respektīvi, tiek nekritiski pieņemts, ka pastāv kāda savstarpēji izslēdzošu spriedumu (A&B) polaritāte, un, piekrītot izteikumam A, tu implicīti iestājies pret B.
Argumentācijas teorijā tam droši vien ir savs apzīmējums, ko man tagad slinkums meklēt. Bet kaitina, besī, kretinē un liek saslieties pēdu apmatojumam!