Kurvjzieža kontemplācijas

Gada beigas man parasti šķiet diezgan tīkams laiks. Izņēmumi ir dienas, kas aiziet vienā nežēlīgā tumsā, kad jūtos kā liels, slikti piebāzts maiss, kas kūļājas, stenderēs triekdamies, un nespēj spert ne soli uz priekšu. Piemēram, vakar vienīgais, ko jutos aicināta darīt, bija sēdēt klubkrēslā, satuntuļotai pledā, visas lampas, spuldzes un sveces sadegušai (būtu mājās lāpas, iedegtu tās arī!)dzert karstvīnu, lasīt kādu pavieglu grāmatu un neatbildēt uz telefona zvaniem. Tomēr sociālais spiediens mani piespieda apģērbties, izvilkties no mājas, tenterēt pa ielām un iestādēm, klusībā ilgojoties būt mirušai. Vai sēdēt klubkrēslā utt.
Taču tādas dienas kā šodiena manis pēc var turpināties vēl mēnešus trīs, un vakari ar svecēm mani tikai priecē. Visādas Starorīgas un Zēsvētku ņemtnes mani nekaitina, tad es labprāt muļļājos apkārt, līksmi piedzerdamās dažādās kompānijās, šmorēju cūkgaļu ar dārzeņiem, piebeidzu vai atlieku uz nākamgadu visādus darbus un darbeļus, plānoju jaunu, skaisti dzīvi, vārdu sakot - nav gan vasara, bet dzīvot var.
Taču, kā pārciest ziemas otro pusi - sākot no janvāra vidus - to es joprojām neesmu iemācījusies. Un doma, ka šis laiks neapturami pienāks, mani šausmina jau tagad, ja vien atļauju sev par to iedomāties.

Pilnmēness mani dara eiforisku, tā vien diet un rotāt gribas.
Grūtsirdība ir smags grēks, tā ir Dieva radītās pasaules paļāšana, līdz ar to arī nekrietna zaimošana.
Bet neba nu līdz rītam es to spēšu prātā paturēt.
Ar labu nakti!